Jūrmalas muzejā no 5. janvāra skatāmas divas jaunas izstādes. Jūrmalas mākslinieku biedrība sadarbībā ar Jūrmalas muzeja mākslas krājumu 2. stāva zālēs piedāvā plašu izstādi Klusā daba neklusē, kurā redzēsim gan pēdējos gados radītas klusās dabas, gan arī darbus no Jūrmalas muzeja mākslas krājuma kolekcijas. Savukārt, kamīnzālē skatāma gleznotāja Valda Opmaņa piemiņas izstāde, kurā pārsvarā redzami viņam tik tuvie ziedu gleznojumi.
Klusā daba kā patstāvīgs žanrs izveidojās 17. gadsimta sākumā Holandē un ieguva nosaukumu - stilleven, kas nozīmē klusā dzīve. Holandiešu klusās dabas bija ļoti daudzveidīgas un mākslinieki specializējās kādā noteiktā apakšžanrā, kā piemēram, brokastu klusā daba, klātie jeb deserta galdi, ziedu gleznojumi, jūras veltes, medījumi, vanitas tēma. 18. gadsimtā klusās dabas žanrs zaudē savu popularitāti, bet jauns uzplaukums sākas 19. gadsimta beigās postimpresionistu gleznojumos.
Latvijas mākslā 19.gadsimtā klusās dabas žanram sākotnēji pievērsās vācbaltu gleznotāji, vēlāk arī nacionālā glezniecības skolas pārstāvji. Tā kļūst populāra ap Pirmā pasaules kara laiku. Pēc Otrā pasaules kara žanrs piedzīvo norietu un tiek uzskatīts par neaktuālu. 1960. gados, atdzimstot, klusās dabas demonstrē neparastas noskaņas, īpatnēju priekšmetu izvēli un oriģinālus uzstādījumus. 1970. gados par mākslas darbu dominanti kļūst kolorīts, bet 20.gadsimta beigu darbos vērojama izteikta tendence uz abstrakciju.
Darbi, kas no Jūrmalas muzeja krājuma iekļauti izstādes ekspozīcijā aptver plašu laika periodu sākot no 18.gadsimta otrās puses līdz pat mūsdienām. Katrs no tiem raksturo savu laikmetu, tradīcijas un stilu. Klusā daba savu aktualitāti joprojām nav zaudējusi – tā kā laikmeta liecība vēsta par laiku, kurā dzīvojam, par lietām ap mums un uztveres mainību. Jūrmalas mākslinieki savos darbos stāsta par šodienu, par vienkāršo un sarežģīto, par prieku un pārdzīvojumiem, par zināmo un jau pārbaudīto un par vēl nezināmo. Caur priekšmetisko naratīvu klusajās dabās, autori paver durvis uz savu pasauli un ļauj tajā ieskatīties arī skatītājam. Izstādē piedalās vecmeistars Jānis Veiss, gleznotāji Inese Ziemele, Jānis Jēkabsons, stikla māksliniece Ieva Strazdiņa, tēlnieki Andris Bērziņš, Olga Šilova, Gļebs Panteļejevs un daudzi citi mākslinieki.
Gleznotājs Valdis Opmanis (1944–2018) savā gleznotāja karjeras sākuma posmā pagājušā gadsimta 70. gados ir bijis viens no tiem māksliniekiem, kurš piederējis pie “fotogrāfiskās glezniecības” pārstāvjiem, izteikts latviešu reālistiskās glezniecības turpinātājs.
“Latvijas Mākslas akadēmijas gados un pēc tās beigšanas gleznotāja Valda Opmaņa kolēģi domāja, ka radies spēcīgs konkurents figurālās glezniecības un portreta žanros… Sirdij tuvo pedagogu, īpaši Arnolda Griķa, Edgara Iltnera, Konrāda Ubāna un Leo Svempa ietekmē, gleznoti arī portreti, ainavas un klusās dabas,” par Valdi Opmani 1992. gadā paudusi mākslas zinātniece Tatjana Suta.
“Es pratu zīmēt un gleznot visu, izņemot skaisto. Skarbā sociālisma manierē iemūžināju milici, traktoristu, gājējus Rīgas ielās, 15 republiku karogus… Sapratu, ka tam visam nav jēgas. Negribēju vairs gleznot pēc pasūtījuma un tā, kā to lika. Ieturēju pauzi, negleznoju, un tad sāku gleznot kluso dabu: ziedus, vāzi, cepumu trauku. Gleznoju tā, kā jutu.”/ tā Valdis Opmanis.
Deviņdesmitajos gados un līdz mūža beigām Valdis Opmanis pārsvarā gleznoja ziedus. Gleznojot tos, viņš tiecies uz vienkāršību, jo atzina, ka šis motīvs viņam bija vistuvākais. Viņa gleznās koši iezaigojas ziedi, kas tverti izteikti naturāli, tā, kā pļavā vai krūmā auguši. Tos gleznojot, mākslinieks apstādina to plaukšanas un ziedēšanas brīdi.
Ar piemiņas izstādei Jūrmalas muzejā izvēlētajiem darbiem skatītājs tiek aicināts vērot mākslinieka radošās izpausmes dažādos laika posmos un dažādu žanru darbos – ainavās, portretos un ziedu klusajās dabās.