2024. gada 11. novembrī Jūrmalas pilsētai aprit 65 gadi kopš tās izveidošanas. Jūrmala ir salīdzinoši jauna pilsēta, bet apkaimēm, kas to veido, ir vairākus gadsimtus sena un notikumiem bagāta vēsture. Jūrmalas pilsētas izveidošanos tēlaini var salīdzināt ar trīs upēm, kuras, saplūstot kopā, veido jūru: Jūrmala tapusi, apvienojot trīs bijušās pilsētas – Sloku, Ķemerus un Rīgas Jūrmalu.

Atskatoties uz Jūrmalas gadskārtām laiku lokos, no 8. novembra Horna dārzā Majoros būs skatāma brīvdabas fotoizstāde “Jūrmalai 65” un Jūrmalas muzejs 13. novembrī plkst. 17.00 aicina uz izstādes ““1 + 1 + 1 = 1” Sloka + Ķemeri + Rīgas Jūrmalas rajons = Jūrmala” atklāšanu.

Rudens Jūrmala ar dronu

Visas trīs kādreiz patstāvīgās pilsētas – Sloka, Ķemeri un Rīgas Jūrmala – ir veidojušās atšķirīgi, katrai no tām bijuši savi ziedu laiki un tāpat arī grūtāki periodi. Slokai pilsētas tiesības piešķīra jau 1878. gadā, Rīgas Jūrmalas peldu miestiem – 1920. gadā, Ķemeriem – 1928. gadā, bet kā apdzīvotas vietas tās bija zināmas daudz, daudz agrāk.

Šodien Jūrmala ir lielākā kūrortpilsēta Baltijas valstīs, teritorijas ziņā otra lielākā pilsēta Latvijā, un pēdējā gada laikā iedzīvotāju skaita ziņā Jūrmala, kas līdz šim bija piektajā vietā, kļuvusi par ceturto lielāko Latvijā.

Jūrmalas pilsēta vijas 24 kilometrus garā joslā starp Rīgas jūras līci un Lielupi, aptverot vairākas pilsētas daļas – 26 apkaimes, katrai no tām ir sava vēsture un raksturīgās iezīmes, kas kopā veido Jūrmalu.

Jūrmalas bagātības ir tās dabas resursi: jonizētais un bioloģiski aktīvām vielām piesātinātais jūras un priežu mežu gaiss, 24 kilometrus garās pludmales baltās kvarca smiltis, ko gadu tūkstošiem sanesusi piekrastes straume, minerālūdeņu avoti un kūdras dūņas, ko izmanto kūrorta dziedniecībā.

Jūrmala ir pilsēta dabā: meži aizņem 45% tās teritorijas, gandrīz 12% – iekšzemes ūdeņi (Rīgas līcis, piecas upes un upītes, četri ezeri un Varkaļu kanāls). Jūrmalā ir vislielākais skaits oficiālo peldvietu: vienpadsmit no tām ir jūras, divas – Lielupes krastā.

Kūrortpilsētas lepnums ir arī tās unikālā arhitektūra – krāšņie kokgriezuma dekori ēku apdarē un krāsainās stikla mozaīkas koka vasarnīcu sīkrūšu logos. Jūrmalā kultūrvēsturiskais mantojums aptver valsts, reģionālas un vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļus, kultūrvēsturiski vērtīgas, saglabājamas ēkas un vairāk nekā 2000 vēsturiskā fona apbūves ēkas.

Jūrmala lepojas ar vēsturisko Dzintaru koncertzāli, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā, mākslas staciju “Dubulti” – laikmetīgās mākslas telpu funkcionējošā dzelzceļa stacijā –, atjaunotajām Raiņa un Aspazijas vēsturiskajām mājvietām – Aspazijas māju un Raiņa un Aspazijas vasarnīcu –, atjaunoto vēsturisko Mellužu estrādi.

Pilsētas vēsturiskā arhitektūra, labvēlīgie klimatiskie apstākļi, kūrortviesnīcu un ārstniecības iestāžu piedāvājums, kultūras norises pilsētā, attīstītā pilsētas infrastruktūra un labiekārtotās pludmales piesaista tūristus Jūrmalā visos gadalaikos. Pēdējo desmit gadu laikā tūrisma pieaugums Jūrmalā bijis 163%.

Jūrmala vienmēr ir bijusi arī ērta dzīves telpa vietējiem iedzīvotājiem. Jūrmalā ir deviņi parki, kā arī skvēri un plašas zaļās zonas, 70 rotaļu un sporta laukumi, tajā skaitā četri skeitborda laukumi jauniešu aktivitātēm, un gandrīz 30 kultūras norišu vietas.

Saglabājot kultūrvēsturisko mantojumu, pēdējo piecu gadu laikā pilsētas infrastruktūru papildinājis atjaunotais Ķemeru ūdenstornis – nacionālas nozīmes arhitektūras piemineklis – un atjaunotais vēsturiskais Ķemeru parks.

Gādājot par pilsētas attīstību un jūrmalnieku vajadzībām, uzbūvēts Kauguru parks un Jūrmalas Jauniešu māja, Jūrmalas Aspazijas pamatskolas jaunā ēka un sporta zāle. Nodibināta Jūrmalas Aspazijas pamatskola un Jūrmalas Futbola skola.

Jūrmalai raksturīgos vaibstus un kultūrzīmes vēl spilgtāk iezīmē pēdējos piecos gados tapušie jaunie vides objekti: skulptūra “Aspazija kāpās”, vides objekti “Jūrmalas baltā kaija” un “Čiekurs”, skulptūra “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā”, jaunā Jūrmalas robežzīme un vides objekti “Baltijas straume” un “Ķemeru Anniņa”.

 

Šogad ir sākta Dzintaru dzelzceļa pārvada pārbūve, kas būs nozīmīgs ieguldījums pilsētas nākamajām desmitgadēm.

1959. 11. novembrī izdots Latvijas PSR Augstākās padomes dekrēts “Par Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona, Rīgas rajona Slokas un Ķemeru pilsētu likvidēšanu un Jūrmalas pilsētas izveidošanu”.

1962.  Uzcelta Dzintaru koncertzāles atklātā zāle (arhitekts Modris Ģelzis), Latvijā pirmā atvērtā tipa koncertzāle. Dibināts Jūrmalas vēstures un mākslas muzejs (atradās atsavinātās Dubultu baznīcas ēkā un Jomas ielā 43).

1969. Dzintaru pludmalē notiek pirmie Jūrmalas Kūrorta svētki.

1979. Atklāts Jūrmalas Brīvdabas muzejs Lielupē. Nodibināts Jūrmalas teātris.

1984. Izveidots Bulduru Kultūras nams, tagad – Bulduru Izstāžu nams.

1990. Atklāts piemineklis “Krauklītis” Jomas ielā – veltījums Rainim un Aspazijai (autori – Zigrīda Rapa un Juris Rapa).

1995. Atklāts piemineklis latviešu nacionālajiem karavīriem Jaundubultos (autori – Ģirts Burvis un Ivars Bukarts).

2005. Pasaules Veselības organizācija piešķir Jūrmalai statusu “Veselīga pilsēta” (“Healthy City”). Jūrmala ir Latvijā pirmā pilsēta, kam piešķirts šāds statuss.

2009. Atklāts Latvijā pirmais Aspazijai veltītais piemineklis (tēlniece Arta Dumpe).

2010. Dzintaru mežaparkā atklāts skatu tornis, augstākā platforma – 33,5 metri.

2013. Jūrmalai piešķirts kūrorta statuss. Uzcelts bērnudārzs “Austras koks”.

2014. Atjaunota Aspazijas māja – valsts nozīmes koka arhitektūras un vēstures piemineklis. Atklāts skulpturāls vides objekts “Raiņa priedes” (tēlnieks Kristaps Gulbis).

2015.  Uzbūvēta Jūrmalas Mākslas skola. Pabeigta Dzintaru koncertzāles Mazās zāles restaurācija un rekonstrukcija. Dzelzceļa stacijā atklāta laikmetīgās mākslas telpa – mākslas stacija “Dubulti”.

2016. Uzbūvēta Jūrmalas jahtu osta, publiskais jahtklubs “Jūrmala”. Uzbūvēta Jūrmalas Valsts ģimnāzijas sporta zāle Kauguros. Uzstādītas piemiņas stēlas jūrmalniekiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (autors – Jānis Strupulis).

2017. Atjaunota Raiņa un Aspazijas vasarnīca.

2018. Atklāta Jūrmalas Mūzikas vidusskola un Jūrmalas Centrālā bibliotēka.

2019. Atjaunota Mellužu estrāde, vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis.

2020.–2024.

Atjaunots vēsturiskais Ķemeru ūdenstornis, nacionālas nozīmes arhitektūras piemineklis (2020). Jauni vides objekti pilsētā: skulptūra “Aspazija kāpās” (tēlniece Olga Šilova), “Jūrmalas baltā kaija” (tēlnieks Kristaps Gulbis) un “Čiekurs” (arhitekts Didzis Jaunzems; 2020).

Atklāts atjaunotais un pārbūvētais Ķemeru vēsturiskais parks (2021). Jauns vides objekts Mellužu parkā – skulptūra “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā” (tēlniece Olga Šilova); pie Priedaines satiksmes mezgla – Jūrmalas robežzīme (2021). Nodibināta Jūrmalas Aspazijas pamatskola un Jūrmalas Futbola skola (2021).

Atklāts uzbūvētais Kauguru parks un Jūrmalas Jauniešu māja (2022). Jauni vides objekti: “Baltijas straume” (mākslinieks Kaspars Līdums), “Ķemeru Anniņa” (autori – Kaspars Līdums un Mārtiņš Rozenfelds; 2022).

Atklāta pārbūvētā Lielupes pamatskolas ēka, kur tagad atrodas Jūrmalas Aspazijas pamatskola, un sporta zāle (2024). Sākta Dzintaru dzelzceļa pārvada pārbūve (2024). Izveidota Jūrmalas valstspilsētas Pumpuru vidusskola (2024) – lielākā skola Jūrmalā.

Jūrmala ir Latvijā pirmā pilsēta, kam piešķirts kūrorta statuss (2013).

Jūrmala ir Latvijā pirmā pilsēta, kam Pasaules Veselības organizācija piešķīrusi statusu “Veselīga pilsēta” (“Healthy City”; 2005).

Inovāciju balva, Eiropas Komisijas balva projektā “Eiropas izcilākie tūrisma galamērķi 2010” (“European Destinations of Excellence” – EDEN) kategorijā “Tūrisms un ūdens resursi”.

Eiropas Komisijas balva “Pieejama pilsēta 2017” (“Access City Award 2017”) par pieejamu vidi dažādām sabiedrības grupām, jo īpaši cilvēkiem ar invaliditāti un senioriem.

Būvniecības godalgas par projektiem: Dzintaru koncertzāles Mazās zāles atjaunošana (2015), Jūrmalas Mākslas skola (2015), Jūrmalas Mūzikas vidusskola (2018), Ķemeru ūdenstorņa atjaunošana (2020), Ķemeru vēsturiskā parka atjaunošana un pārbūve (2021).

Vai jūs zinājāt? Interesanti fakti par Jūrmalu

Dzelzceļa līnija Rīga–Tukums tiek pabeigta 1877. gadā. Lai arī tvaika lokomotīves vilktie vagoni pārvietojas ievērojami lēnāk nekā mūsdienu vilcieni, kūrorta apmeklētāju skaits zibenīgi pieaug no dažiem simtiem dienā līdz vairākiem tūkstošiem.

Nav brīnums, jo pirms tam rīdzinieki uz Jūrmalu varēja doties vien zirgu pajūgā un, nonākot pie Lielupes, gaidīt savu rindu pie plostu pārceltuves. Situāciju neko daudz nemainīja arī tvaikonītis Rīga–Jelgava, kas sāka kursēt 1844. gadā, taču ceļoja pa upi veselas trīs stundas, pa ceļam piestājot arī Majoros un Dubultos.


Ja gribam nokļūt Jūrmalā, līdzi paņemot vien peldkostīmu, dvieli un saulesbrilles un neapgrūtinot sevi ar auto stūrēšanu, bez šaubīšanās dodamies uz dzelzceļa staciju. Taču pirmajiem Jūrmalas veselību spēcinošo prieku kārotājiem šādas iespējas nebija.

Jūrmalas vēsturiskie foto
Dzelzceļa tilts pār Lielupi.

19. gadsimta sākumā rīdzinieki, pa vienu no “Rīgas brīnumiem” – plostu tiltu – savos pajūgos šķērsojuši Daugavu, ceļoja līdz nākamajai šķērsojamai upei – Lielupei, kur gaidīja savu rindu pie plostu pārceltuves. Lai arī plosti varēja pārcelt desmitiem pajūgu vienā paņēmienā, gribētāju bija krietni vairāk. Neko daudz neatviegloja arī atvērtā sabiedriskā transporta – diližansa – satiksme, jo tas arvien bija atkarīgs no pārceltuves. Sākot ar 1844. gadu, satiksmi starp Rīgu un Jelgavu nodrošina tvaikonīši, kas pēc trīs vai divarpus stundu braukšanas no Rīgas, protams, piestāj arī Majoros un Dubultos.

Viss mainās 1877. gadā, kad tiek pabeigta dzelzceļa līnija Rīga–Tukums un ievērojami lielāks skaits ceļotgribētāju iecerēto galamērķi var sasniegt daudz īsākā laikā. Lai arī tas ir vilciens ar tvaika lokomotīvi, tomēr arī staciju šajā līnijā tolaik ir mazāk, un brauciens neprasa pat ne pilnu stundu. Jūrmalas apmeklētāju skaits pieaug no dažiem simtiem līdz tūkstošiem.

Savu joku gan izspēlē šķietami miegainā Lielupe, kas tieši 1877. gada plūdos sadomā kārtējo reizi vēl vairāk saīsināt savu ceļu uz jūru (Lielupe kādreiz taču bija Daugavas pieteka!), šaurākajā zemes strēles daļā pie Dubultiem izpostot dzelzceļa dambi tā, ka sliedes ar visiem gulšņiem karājas ūdenī. Taču atpūtniekus tas pārāk netraucē – vienkārši šajā laikā galastacija ir Majori. Garākas pastaigas svaigā, veselīgā gaisā…

2. martā jaunās Latvijas Republikas valdība lemj piešķirt pilsētas tiesības “Rīgas jūrmalas peldu miestiem”: Buļļiem, Bilderliņiem, Edinburgai, Majoriem, Dubultiem, Karlsbādei, Asariem un Valtermuižai.

Jauno pilsētu sauc Rīgas jūrmala, un tās robeža ir aiz Vaivariem, atstājot Slokai atsevišķas apdzīvotas vietas statusu.


Šogad Jūrmalas pilsēta svin jubileju savai pastāvēšanai pašreizējās robežās, mazāka patstāvīga administratīva teritorija ar nosaukumu “Rīgas jūrmala” izveidota vēl aptuveni ceturtdaļgadsimtu agrāk.

Taču, kad pirmie turīgie pilsētnieki, sekojot jaunajai veselības modei, sāk apmesties agrāko zvejniekciemu apkārtnē, viņiem pašiem nākas rūpēties par itin visu – ielu iekārtošanu, apgaismojuma būvi un maksāšanu par to, kārtības sargāšanu un pasta piegādi. Šim nolūkam tiek dibinātas “peldu biedrības” (jau 1840. gadā tāda esot minēta Dubultos), kam jāvāc ziedojumi, jārīko labdarības pasākumi, nekad droši nezinot, vai līdzekļu pietiks visiem mērķiem. Turklāt – kādam tīkamas atpūtas vietā nācās nodarboties ar birokrātiskām lietām un naudas skaitīšanu.

Jau 1875. gadā “Rīgas Avīzē” (Rigasche Zeitung) parādās rakstu sērija par to, ka Jūrmalas dzīve drīz mainīsies, tā kļūs par pilsētu un zudīs visa brīvās dzīves burvība. Apmēram desmit gadu vēlāk vienīgās īstās lielākās izmaiņas ir valsts nodrošināta policija jūrmalā un peldu nodoklis iebraukušajiem 50 kapeiku apmērā. Pamazām ieviešas arī dažas citas izmaiņas, tomēr Jūrmala oficiālu pašvaldību neiegūst.

Rīgas Jūrmalas pilsētas valde pagājušā gadsimta 20.tajos gados
Rīgas Jūrmalas pilsētas valde pagājušā gadsimta 20tajos gados

1906. gada revolucionārajā gaisotnē kādā mītiņā tiek ievēlēts pašvaldības ieviešanas birojs, kura sastāvā ir politisko uzskatu ziņā dažādi ļaudis. Pēc revolūcijas sagrāves šos cilvēkus arestē par “pretvalstisku darbību”, taču policijas priekšnieks liecina, ka tie neko sliktu nav darījuši, un arestētie sodīti netiek. Taču arī pašvaldība netiek izveidota.

1912. gadā Jūrmalas Labierīcības biedrības sapulcē tiek ziņots, ka Valsts Domes Rīgas deputāts pārliecināts kļūt par Jūrmalas pašvaldības izveides lobistu, lai šo jautājumu beidzot atrisinātu. Tomēr lietas tik raiti vis nevedas un – galu galā – sākas karš, kura priekšā kādas mazpilsētas oficiāla nodibināšana jūras malā nepavisam nav svarīgākais uzdevums.

Tad nu tikai 1920. gada 2. martā jaunās Latvijas Republikas valdība lemj piešķirt pilsētas tiesības “Rīgas jūrmalas peldu miestiem”: Buļļiem, Bilderliņiem, Edinburgai, Majoriem, Dubultiem, Karlsbādei, Asariem un Valtermuižai.

“Ziņu loksne” - formulārs, kas bija jāaizpilda vasarniekiem, maksājot kūrorta nodevu par uzturēšanos Rīgas Jūrmalā
“Ziņu loksne” - formulārs, kas bija jāaizpilda vasarniekiem, maksājot kūrorta nodevu par uzturēšanos Rīgas Jūrmalā

Kas to būtu domājis, ka 19. gadsimtā peldēties jūrā kailiem bija ierasta lieta – peldkostīma izmantošana jūrmalā bija tikai gaumes jautājums! Tieši šī iemesla dēļ peldēšanās jūrā sākotnēji tika organizēta vīriešiem un sievietēm atsevišķi, noteiktās stundās aizliedzot pretējam dzimumam atrasties kā pludmalē, tā kāpās.

Vien pāris gadu pirms Pirmā pasaules kara peldēšanās kailiem tiek pasludināta “ārpus likuma” – pludmalē atrasties atļauts tikai peldkostīmos, toties vīriešu un sieviešu peldēšanās stundas vairs netiek šķirotas – pludmales prieki pieejamai abiem dzimumiem 24 stundas no vietas.

Jūrmalas vēsturiskie foto

Esam pieraduši iziet pludmalē, atrast tīkamāko vietiņu, pārģērbties kabīnē un tad pagozēties saulē uz dvielīša pirms peldes. Bet šāda kārtība nepavisam nav sena.

19. gadsimtā peldes vispirms notika īpašās vannu iestādēs, pludmales smiltis atvēlot vien veselīgu pastaigu cienītājiem. Peldēšanās jūrā sākotnēji tiek organizēta atsevišķi vīriešiem un sievietēm, aizliedzot pretējam dzimumam atrasties kā pludmalē, tā kāpās, jo peldētāji drīkst te atrasties ne tikai apģērbti platos kreklos ar jostu un biksēs vismaz līdz ceļgaliem, bet arī kaili. Dalītās “peldu stundas” tiek atceltas vien pāris gadu pirms pirmā pasaules kara, nosakot, ka visiem peldētgribētājiem jābūt apģērbtiem un tie drīkst doties viļņos, stundas nešķirojot. Tomēr atsevišķas stundas pludmales apmeklējumam atkal tiek ieviestas starpkaru periodā. Tā laika avīzēs nav atrodami raksti par to, ka dāmas būtu slepus nolūkojušās atkailināto kungu daiļumā, kamēr kungi gan reizumis it pašpārliecināti mēģina to darīt ar dāmām. Parastās sekas šādai necienīgai rīcībai ir kārtībnieka sastādīts protokols un neiepriecinoša tikšanās ar miertiesnesi, taču dažiem paveicas mazāk un saniknotās dāmas tos pārmāca pēc saviem ieskatiem – vai nu saķerot un ar visām drēbēm ienesot iemest jūrā, vai arī noperot ar slapjiem peldkostīmiem – kas nav vis skaisti un mazi sintētikas bikini, bet gan krietnas un pamatīgas adītas “peldamkleitas”. Ui…