Jūrmalas vēsturiskās arhitektūras balva. Finālistu stāsti

Par to, ka senāk Jūrmala, arī tā pilsētas daļa, kurā jau vairāk nekā gadsimtu slejas smalkas villas un pansijas, bijusi vienkārši zvejnieku ciemi, palicis maz liecību. Šodien grūti iedomāties, ka visgarām jūras krasta līnijai vīdēja zvejas laivas un tīkli, kāpu mežā slējās reņģu žāvētavas, bet apbūvi veidoja smagnējas planku ēkas.

19. gs. Jūrmalai, attīstoties kā kūrortam, bija nepieciešams ēkas pielāgot peldu viesu uzņemšanai.

Ēkas Dzintaru prospektā 41 ir raksturīgs piemērs šādai evolūcijai. Rekonstrukcijas projekta autores, arhitektes Liene Griezīte un Aiga Rozentāle-Baiža norāda, ka zvejnieku mājas – pamatēka un saimniecības ēka ar vasaras virtuvi -  būvētas 7,5 cm biezām guļplanku sienām. Laikam ejot, tās funkcionāli un vizuāli pielāgotas vasarnieku vajadzībām. Atpūtas mājai izbūvēta smalkrūšu veranda, savukārt vaļējais lievenis rotāts koka līstītēm. Diagonālrežģu kārtojums ir senākais vaļēju ailu dekoratīvā noformējuma paņēmiens. Smalkais koka režģis atturīgajā pret ielu vērstajā, ar lineļļas krāsām krāsotajā fasādē arī šodien darbojas kā izteiksmīgs akcents.

Rekonstrukcijas projekta arhitektes Aiga Rozentāle-Baiža un Liene Griezīte

Ēkas ir valsts nozīmes piemineklis un to rekonstrukcija rāda, ka gan īpašnieks, gan arhitektes spējušas šķietami vienkāršajos apjomos saskatīt to īsto vērtību. Pārvērtības aizsākās 2009. gadā, kad tika veikta ēku izpēte un uzsākta projekta izstrāde.

“Tika realizēta īpašnieku pārliecība un izvēle par labu vēsturiskajam uzstādījumam, neveidojot divstāvu apjomus, bet pilnībā saglabājot oriģinālos būvapjomus, gan no mēroga, gan materialitātes viedokļa”, skaidro arhitektes.

Lai saglabātu vēsturisko ēku guļplanku konstrukciju un pielāgotu ēku ērtai, stabilai un siltai dzīvošanai, iekštelpās tika izbūvēta jauna nesoša koka karkasa konstrukcija, bet vecā guļplanku siena kļuva par ēkas “kažociņu” jeb fasādes apdari. Visas oriģinālās starpsienu konstrukcijas, oriģinālie groplogi, kā arī dēļu apdares griesti tika maksimāli integrēti interjerā, kā arī saglabātas visas apdares detaļas fasādēs.

Izmantojot esošo verandu dekoratīvos paņēmienus, ļoti uzmanīgi tika palielināts dzīvojamās mājas apjoms, kā arī pievienotas nelielas mūsdienīgas guļšķautņu piebūves, kas labi “iesēžas” vēsturiskajā apbūvē.

Arhitektes neslēpj gandarījumu par paveikto, tomēr norāda uz ēku īpašnieka neatsveramo lomu mantojuma saglabāšanā: “Šis ir viens no retajiem Jūrmalas zvejnieku māju apbūves paraugiem, kur to atjaunošanā izmantota visa vēsturiskā substance. Projektēšanas un būvniecības procesā arhitekta lielākais ieguvums ir projekta pasūtītāja viedā attieksme pret vēsturi, vietu, materiālu un detaļām, līdz ar to par realizācijas nozīmīgākajiem autoriem uzskatāmi paši ēku īpašnieki.”

Pirms rekonstrukcijas

Atjaunota ēka Dzintaru prospektā 41

FOTO: Gundars Ūķis un no publicitātes materiāliem.

Villa Bella

Priežu meža sausais, spirdzinošais gaiss noteica Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrības dibinātāja doktora Solomona Feinmana izvēli tieši Priedainē 1920. gadu sākumā atvērt “Bikur Holim” biedrības dziednīcu. Sanatorija “Priedaine” Lielajā prospektā 11 bija savam laikam moderna iestāde – ar rentgenu, solux kabinetu un laboratoriju, ierīkota pēc Hamburgas un Lībekas klīniku parauga. Uz gruntsgabala tai iepretim – Lielajā prospektā 16, ārsts 1930. gadā sāka būvēt privātu villu, ko nosauca savas mātes vārdā par “Bellu”. Te viņš dzīvoja kopā ar sievu Ludmilu, bijušo grāfieni O’ Braien de Lassi, dzimušu Buturļinu – slavenas krievu muižnieku dzimtas pēcteci. Spožo, ar augstākajām aprindām un skaļām tiesas prāvām saistīto dzīvi atstājusi pagātnē, Ludmila ar kara laikā hospitālī iepazīto ārstu, tagad savu vīru, nodevās sirdzējiem. Diemžēl doktors Feinmans savā uzbūvētajā mājā tā īsti iedzīvoties nepaspēja, jo pēc diviem gadiem devās mūžībā.

Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrības dibinātājs, doktors Solomons Feinmans ar sievu Ludmilu pie sanatorijas verandas 20. gs. 20. gados.

Tomēr, raugoties no kultūrvēstures mantojuma viedokļa, villai “Bellai” ir ļoti paveicies. Pirmkārt tāpēc, ka padomju laikā ēkas pirmajā stāvā ierīkota Sanitārās inspekcijas stacijas pārvalde, un līdz ar to saglabājies tās vēsturiskais interjers ar koka apdari, pildiņu durvīm, grīdas flīzēm. Otrkārt – tās tagadējais īpašnieks – Ludmilas brālēna mazdēls Sergejs Buturļins ir nospraudis mērķi – atjaunot namu pēc iespējas autentiskāku. Sergejs māju iegādājas 2014. gadā un uzsāka tās rekonstrukciju. Maskavā dzimušā vīrieša prātā savrupnams iegulis jau kopš bērnības, kad viņa vectēvs stāstījis par to neizmirstamo vasaru, kurā ciemojies Priedainē pie māsīcas.

Sergejs Buturļins

Sergeja rakstāmgalds noklāts ar arhīvu dokumentiem. Viņš rāda Ludmilas dienasgrāmatu, ko tā rakstījusi šeit dzīvodama. Pēc tam kad padomju vara īpašumu nacionalizēja un pārvērta komunālajā dzīvoklī, viņai ierādīja istabu augšstāvā, kur aristokrātu dzimtas pēctece mitinājās līdz savai nāvei 1964. gadā. Šodien villas fasādi rotā Buturļinu ģerbonis.

Šodien par villas "Bella" aristokrātisko izcelsmi vēsta Buturļinu dzimtas ģerbonis.

Villas – reģiona nozīmes pieminekļa atdzimšanu ar entuziasmu vadījusi arhitekte Anna Vasiļjeva, kuras portfolio ir vairāki nozīmīgi restaurācijas projekti. Nama vēsturiskais arhitekts nav zināms, taču mūra ēka ar mansarda izbūvi un sarežģīto dažādu augstumu būvapjomu rāda gan “dzimtenes stila” (Heimatkunst), gan funkcionālisma un Art Deco ietekmes.

Sergejs Buturļins mūs aicina bibliotēkas istabā un rāda melnbaltu foto, kurā redzams viņa vectēvs – vēl zēns, bet viņam fonā bufete, tā pati, kas arī šodien atrodas šai telpā. Tā atvesta no Maskavas un restaurēta tāpat kā virtuves krēsli, kas šajā namā bijuši pirmsākumos. Mēbeles 40. gadu sākumā kāds radinieks kā mantojuma daļu bija aizvedis sev līdz uz Maskavu. Sergejs tās nogādājis atpakaļ, vietā, kur tām jābūt. Villas vēstures izpētei un tās senās godības atgriešanai viņš nežēlo ne laiku, ne līdzekļus. Visu, kas saglabājies, restaurē, bet to, kas zudis, aizstāj ar antikvariātos un izsolēs “nomedītiem” augstvērtīgiem oriģināliem.

Stāsta vērts ir arī villas jumts. To sedz smalkšķautņu romba plāksnes, kas izgatavotas rūpnīcā Eternit Latvija, tajā pašā, no kuras tās uz doktora Feinmana namu tika aizceļojušas pirms vairāk nekā 90 gadiem.

“90. gados mājai bija patvaļīgi uzklāts skārda jumts. Taču bēniņos uzgāju nelielus materiāla gabaliņus, uz viena no tiem bija rakstīts rūpnīcas nosaukums”, stāsta Sergejs. “Izrādās, tas bija vēsturiskais jumta segums, bet fabrika, kas to izgatavojusi, darbojas arī šodien. Uzzinājuši, ka vēlamies atjaunot jumtu ar Eternit segumu, ražotnes pārstāvji bija sajūsmā! Mums piešķīra labu atlaidi, kā arī lūdza izmantot mūsu stāstu ražotnes reklāmas materiālos!”

Arhitektoniskajā veidolā izmantoti dažādi jumtu veidi – divslīpju un četrslīpju jumti, kuru jumtgales veidotas ar nošļaupumu.

FOTO: Gundars Ūķis un Sergeja Buturļina privātais arhīvs

Vasarnīca Piestātnes ielā 19 – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, ir visautentiskākā no šī gada finālistēm. Tā apbur ar savām pirms vairāk nekā simts gadiem amatnieku no vietējā koka darinātajām detaļām un dabiskumu. Taču izrādās - ēkas liktenis ir ne vien stāsta, bet romāna vērts.

Piestātnes iela 19

“Mūsu vecvectēvs Kārlis Andreas Kalniņš šo zemesgabalu nopirka no Bulduru muižas. Nostāsti vēsta, ka par tūkstoš zelta cara rubļiem. Šī māja tika būvēta kā īres nams”, stāsta nama īpašniece Lolita Kalniņa.

Lolita Kalniņa uz vecvectēva celtās mājas lieveņa.

Vecvectēvs bijis podniekmeistars, izgatavojis kamīnus un krāsnis. Kad 1926. gadā Kārlis Andreas Kalniņš nomira, viņa sieva palika viena ar trīs dēliem –Oskaru, Eduardu un Arvēdu – vēlāk Zemgales artilērijas pulkvedi, Lolitas vectēvu.

"40. gadā ienāca krievu karaspēks, viss tika nacionalizēts, bet vecotēvu izsūtīja un piebeidza Noriļskā. Mani vecāki tika izsūtīti 1949. gadā, līdz ar to nebija ne fotogrāfijas, ne bildes, ne atmiņas,” atklāj Lolita.

Vēl vairāk – par to, ka Kalniņiem reiz piederējušas vasarnīcas viņa nemaz nezināja, jo ģimenē par to baidījās runāt.

“Likteņa ironija – padomju laikā mūsu vecmāmiņa gribēja noīrēt Jūrmalā istabiņu un viņai to piešķīra uz šīs pašas ielas, ēkas piebūvītē, kuras logi pavērās uz viņas vīra tēva celtajām vasarnīcām. Vēlāk, jau neatkarības laikā, viņa man stāstīja: “Iedomājies, es skatos uz savām divām mājām!” Toreiz, protams, viņa baidījās kādam kaut ko atklāt. Es pati atceros, ka mēs gājām garām uz jūru un nospriedām – kāda skaista māja! Bet neviens neko nenojauta. Vecāmāte klusēja līdz pat deviņdesmitajiem gadiem.

"Radus sākām meklēt, kad pieteicāmies uz īpašumiem. Vecātēva brālis Oskars bija militārais atašejs Londonā un Parīzē, 40. gadā viņu atsauca atpakaļ un Latviju un, protams, arī pa etapu aizsūtīja. Taču viņa sieva ar meitu palika Anglijā. Meklējām caur Sarkano krustu, taču bez panākumiem. Līdz pēkšņi 2016. gadā atnāk vēstule ar adresātu: Kalniņu ģimenei, ja kāds vēl ir palicis dzīvs. Atrakstīja mana tēva deviņdesmitastoņgadīgā māsīca. Vismaz fotogrāfijas redzējām! Šeit mans vectēvs Arvēds ar sievu Leontīni un bērniem. Mans tēvs Ralfs Kalniņš – blondais puisītis. Pie otras vecātēva mājas – Piestātnes 19 A,” stāsta Lolita Kalniņa.

Kad 1994. gadā Kalniņu ģimene īpašumu atguva, padomju laikos uzklātais šīfera jumts tecēja, logi bija izdauzīti, flīzes izlauztas. Lielajā istabā stāvēja septiņas gāzes plītis, sausajā tualetē uz nagliņām karājās septiņi vāciņi. Kārļa Andreasa celtais īres nams Padomju laikos bija pārtapis kara komisariāta vasarnīcā.

Palēnām dzimtas īpašumā sākušies atjaunošanas darbi. Vispirms uzlikts jumts, tad nokrāsota fasāde.

“Viss, ko vien varēja – visi atrastie stikliņi, detaļas, tika restaurēti,” stāsta Lolita un atklāj, ka tā kā ēkas uzturēšana prasa līdzekļus, tad viegli nav, bet šis nams viņai ir kas vairāk par vienkārši dzīvesvietu: “Tā kā man ir trīs bērni, tad ceru, ka tas tiks turpināts. Tā ir liela dāvana. Cenšamies Kalniņu uzvārdu nest tālāk, kā piemiņu vecamtēvam, kurš palika tur Noriļskā.”

Dzīvojamā māja Piestātnes ielā 19 ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, tās atjaunošanas projektu autores ir arhitektes Ingrīda Sarguna, Iveta Plato, Dace Rozenberga.

FOTO: Gundars Ūķis un no Kalniņu ģimenes arhīva.

Darbs, ko paveicām, lai saglabātu tās vēsturisko arhitektonisko veidolu un auru, bija mežonīgs”, atzīst ēkas rekonstrukcijas autors arhitekts Gundars Jātnieks.

Rotas iela 8

Nams būvēts Brīvvalsts laikā – vējrādī izkalts tā celšanas gads – 1933. Līdz 21. gs. ēka bija nonākusi gauži bēdīgā stāvoklī, tāpēc paveikts fundamentāls darbs, kas ilga vairākus gadus. Arhitekts stāsta, ka faktiski, māju nācās celt gandrīz no jauna, tik ļoti tā bija sakropļota nekvalitatīvās pārbūvēs. Viņš piebilst, ka otrā galā bijis jaudīgs pasūtītājs, kas to visu varējis nest.

Pasūtītāja lomu vēsturiskās arhitektūras saglabāšanā nākamajām paaudzēm uzsver arī otrs projekta arhitekts Harijs Alsiņš: “Ja raugāmies globāli, tad arhitekta iespējas kaut ko ietekmēt nav sevišķi lielas. Kā pasūtītājs nolēmis, tā arī izdarīs,” viņš uzskata. "Jebkurš process notiek sarunā ar īpašnieku un ja abu domas saskan un ir vērstas uz vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tad lieliski. Tomēr galvenais maksātājs beigu beigās panāk savu."

Viens no pārbūves arhitektiem Harijs Alsiņš.

Tika nomainītas deviņdesmitajos gados izveidotās nekvalitatīvās konstrukcijas, demontētas arhitektoniskajam stilam neraksturīgās piebūves, bet trupes bojātās būvdetaļas aizstātas ar kvalitatīvām kopijām.

Ēkas galvenais akcents ir izteiksmīgs poligonāls erkerveida tornis, kas paceļas līdz priežu galotnēm un uzsver apjoma simetriju, bet plašā veranda rietumos dod mājienu, ka tā tikusi būvēta kā vasarnīca. Pārbūve projektēta tā, lai to padarītu par visās sezonās apdzīvojamu māju Jūrmalā.

Apjomīgā veranda liecina, ka māja būvēta kā vasarnīca.

Dārzs māju apņem gluži kā amfiteātris, ko ieskauj apzaļumots žogs. It kā sīkums, bet Jūrmalas pilsētvides kontekstā žogs ir nozīmīgs elements, kas Rotas ielas nama gadījumā var kalpot par teicamu piemēru. Bieži vien cilvēki domā no savas personiskās perspektīvas, par savu privāto telpu, nevis pilsētvidi. Taču šeit redzamais risinājums – betona stabi savieno metālkaluma pasētu, kas apzaļumota veido necaurredzamu sienu, ir labs visiem.

Ēka Rotas ielā 8 ir Vietējās nozīmes kultūras piemineklis.

Ēka pirms pārbūves.

Atjaunotā ēka.

FOTO: Gundars Ūķis

Tā ir īsta jūrmalniece – ar Jūrmalas vasarnīcām tipiskajiem krāsainajiem stikliņiem verandu logos. Ēka Smilšu ielā 6 iegūlusi Majoru vēsturiskajā apbūvē. Pret ielu vērstās, kokgriezumiem rotātās fasādes medaljonā lasāmi tai divi svarīgi gadskaitļi. 1918. gads, kad tā būvēta un 2018 – ēkas (un arī Latvijas) simtā dzimšanas diena, kad tika uzsākti atjaunošanas un pārbūves darbi. Šodien vēsturisko namu papildina moderni apjomi – piebūve un ēka gruntsgabala dziļumā, veidojot kompleksu – Boutique Smart viesnīcu "Villa Lettonia”, kas šovasar aizvadīja pirmo sezonu. Detaļas ir šī projekta atslēgas vārds, jo pie tām piedomāts īpaši.

Smilšu iela 6

"Šeit viss ir no koka. Logu rāmjiem izmantots ozols. Padomju laikos šeit darbojās pansionāts, kurš māju pienācīgi nekopa. Lielākā daļa detaļu bija sapuvušas, tāpēc oriģinālo substanci saglabāt nebija iespējams un tika izgatavotas kvalitatīvas kopijas. Būvdetaļu materiāls ir termiski apstrādāta, vecināta koksne, kas mēnesi turēta augstā temperatūrā un ne vien kļuvusi izturīga, bet ieguvusi arī “senatnes efektu,” katru loga rāmi, katru palodzi ar lepnumu izrāda nama pārvaldniece Irina Komarova.

Ēku komplekss var lepoties ar ekskluzīvu jumta segumu.

“Vēsturiskās koka lubiņas šeit veidotas no vara. Oksidētais varš laika gaitā apsūbēs līdzīgi kā svētā Pētera baznīca, pārklājot jumtus ar senatnīgu patinu. Valcētā vara jumtu veidojis meistars Sergejs Lazarevs – vienīgais šāds speciālists Latvijā”, par paveikto gandarījumu neslēpj Irina.

Kāpēc viesnīcas investors izvēlējies tieši Jūrmalu?

“Par šo pilsētu pastiprinātu interesi izrāda cilvēki no dienvidu zemēm. Te ir patīkams klimats un vasarās var glābties no karstuma un mežu ugunsgrēkiem,” skaidro Irina.

Domājot par atbilstošu namu luksus viesnīcas ierīkošanai sākumā nolūkotas Jūrmalas koka vasarnīcas Teātra un Jūras ielā, bet klusā Smilšu iela tomēr izrādījusies vispiemērotākā viesnīcas prasībai saviem iemītniekiem nodrošināt mieru.

Villu ieskauj dārzs – te zied gan lavandas, gan rozes. Asimteriskais plānojums un gleznieciskās ziedu kompozīcijas visam kompleksam piešķir brīvdienu sajūtu.

Statuss - Kultūrvēsturiski vērtīga ēka. Rekonstrukcijas autors - arhitekts Andris Kokins.

FOTO: Gundars Ūķis