Izstāde "Laiks, kas izjauc struktūras" ir vizuāla meditācija par telpu un ķermeni kā trausliem, mainīgiem nesējiem laika ritējumā. Māksliniece pievēršas cilvēka esībai, attiecībām starp fizisko klātbūtni, vidi un atmiņu, meklējot veidus, kā atklāt pārejamības pieredzi caur materiālu un formu.
Darbu estētikā saplūst dokumentalitāte un poētiska simbolika — vecās arhitektūras elementi, un tēli tiek fragmentēti un pārveidoti tādās tehnikās kā taftings, vilnas filcēšana un sublimācijas druka.
Autori īpaši interesē dzīves trauslums un tas, kā cilvēks kļūst par savas pieredzes nesēju — līdzīgi kā māja glabā laika nospiedumus, arī cilvēka ķermenis uzkrāj atmiņu slāņus. Diānas Janušones darbos jūtama cieša saikne ar telpu, Jūrmalas ainavu un pamestām vietām, kur redzamā realitāte pārtop iekšēju stāvokļu metaforā.
Māksla kļūst par instrumentu, kas ļauj lēni un jēgpilni pievērsties tēmām, kuras sabiedrībā bieži paliek ēnā — novecošanai, zaudējumam, vienatnei un identitātes pārmaiņām laika gaitā. Izstādē aplūkojamais aicina sajust materiāla kluso valodu un apzināties, ka dzīves pēdas atrodas ne vien ķermenī, bet arī ainavā, arhitektūrā un atmiņā.
Diāna Janušone (dz.1980) studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Tekstilmākslas apakšnozarē, kur ieguvusi bakalaura grādu (2012), kā arī Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozarē, kur ieguvusi maģistra grādu (2014). Šobrīd ir pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā.
Mākslinieces darbi bieži balstās personīgās pārdomās par cilvēka eksistences būtību, kas ietver identitātes vērtības un dzīves mērķa izpēti. Mācīšanās būt – tas ir mūža darbs, kas prasa saskarsmi ar izaicinājumiem, pielāgošanos pārmaiņām un nepārtrauktu tiekšanos pēc personīgās izaugsmes un piepildījuma. Radošā procesa neatņemama sastāvdaļa ir tehniskie meklējumi, eksperimenti ar materiāliem un jaunu izteiksmes līdzekļu apguve.