Valda Buša izstāde “Saule. Jūrmala. Lielupe".
Valdis Bušs (1924-2014), dzīvodams Jūrmalā, daudz gleznojis tuvākās apkārtnes ainavas. Lielupe, laivu piestātnes, jahtu regates, saulriets upes ielokā, apsnigušas mājiņas, priežu slaidie stāvi - tie ir tikai daži no mākslinieka gleznās attēlotajiem sižetiem. Valda Buša gleznās jūtama gan karstas vasaras svelme, gan ziemas spelgonis, gan krāšņi saulrieti Lielupes krastā.
Gleznošana bija Valda Buša dzīvesveids un nepieciešamība. Katru brīvo mirkli mākslinieks veltīja savai lielajai mīlestībai - gleznošanai. Garajā radošajā mūžā tapušas neskaitāmas gleznas un dabas studijas. Ikdienā mākslinieks devās gleznot tuvākās apkārtnes ainavas un gaidīja atvaļinājumu, lai varētu nodoties tikai gleznošanai. Ne visiem darbiem doti nosaukumi, bet dažreiz kāds ielas stūris, raksturīgs upes līcis, laivu piestātne palīdz atpazīt attēloto ainavu. Mākslinieka sajūtas gleznojot var nojaust pēc viņa ierakstiem dienasgrāmatā:
“Nov. 12, ‘71
Jā, vienīgi gleznojot dabā, var dabūt brīvu plūstošu gleznojumu. Darbnīcā gleznojot, viss kļūst nedzīvāks, krāsu gamma vienmuļāka. Acīmredzot, man ir jāglezno dabā. Salst nežēlīgi. Toties šodien man ir divas labas studijas. Liekas, ka tur ir jau pirmsākums tam, uz kurieni man būtu jāiet. Nopietna krāsu gamma, brīvs zīmējums un bagāts krāsu zieds. Liekas, ka tur man būs jāiet. Ir tāda iekšēja sajūta. Es pat nevaru izskaidrot, no kā tā rodas un kāpēc tieši tur liek man virzīties. Vienkārši, tu cilvēks meklē, meklē, triep un triep un uzreiz tas tevi apmierina. Tas pagaidām ir vistuvākais tam, ko es vēlos. Pēc kāda laika tas mani neapmierinās un es atkal meklēšu. Pat rīt, sākot jaunu darbu, es atkal meklēšu. Princips būtu jāsaglabā, bet viss pārējais (kompozīcija, gaisma, ēna, kolorīts) mainīsies.”
