Aija Bāliņa (1959). Klusā sezona. Dzīve pie jūras nesezonas laikā starp oktobri un aprīli, kad nav vasaras burzmas, kad galveno lomu spēlē daba, gadalaiku maiņa, priežu meža un kāpu dzīvība - radoša prieka un atklājumu avots māksliniekam.
Piekrastes faktūras un ūdens plūsmas veidotie smilšu raksti iedvesmo uz tehnikas meklējumiem, vienlaikus rodoties domām par laika rituma ciklisko atkārtošanos un vispārinājumu, atrodot motīvos gan pēdu trajektorijās, gan bezgalības zīmi slidotāju sliedēs un velosipēda ceļa nospiedumos. Par to izstādē Starp divām vasarām.