Piektdien, 6. novembrī, plkst. 17.00 Jūrmalas muzejā (Tirgoņu ielā 29, Majoros) atver 3 izstādes: gleznotājas Hildas Vīkas izstādi “Hilda Vīka. Nosargātā. Citādais”, Arņa Martinelli izstādi “My-thos/Mīti” un Evijas Freidenfeldes izstādi “Visuma diedzēšana”. Hildas Vīkas izstāde ir veltīta gaidāmajai mākslinieces 130 gadu jubilejai.
Izstādē “Hilda Vīka. Nosargātā. Citādais” var redzēt mākslinieces darbu izlasi. Daudzi darbi plašākai sabiedrībai ir redzami pirmo reizi. Līdz šim daudzi darbi ir zināmi tikai no attēliem senos ilustrētos žurnālos. Izstādi papildina priekšmeti, kas piederēja gleznotājai, viņas grāmatas un rokraksti. Izstāde parāda mākslinieces saikni ar Jūrmalu un Ķemeriem kā vietu, kur cilvēki ārstējas un atpūšas.
Hildas Vīkas darbos ir daudz stāstu no pašas dzīves. Viņa bieži rāda sievietes skatījumu uz pasauli. Ikdienas notikumi gleznās savienojas ar iztēli. Tas rada mierīgu un sapņainu noskaņu. Sievietes tēls ir ļoti svarīgs. Bieži tas ir juteklisks, un māksliniece šiem tēliem bieži dod savas sejas vaibstus.
Svarīga vieta izstādē ir Vidvudam Eglītim. Viņš ir gleznotājas vīra, rakstnieka Viktora Eglīša dēls. Vidvuds saglabā daudzas Hildas Vīkas gleznas. Pēc lieliem zaudējumiem mākslinieces dzīve kļūst grūta. Vidvuds palīdz saglabāt viņas darbus un vēlāk ir viņas vienīgais tuvinieks Latvijā. Viņš ne tikai glabā gleznas, bet arī rūpējas, lai tās parāda izstādēs. Lai gan Vidvuds bieži ir sava slavenā brāļa, rakstnieka Anšlava Eglīša, ēnā, arī viņam ļoti patīk māksla. Izstādē blakus Hildas Vīkas gleznām ir arī Vidvuda darbi.
Izstādi veido Līvija Baumane-Andrejevska un Kristaps Laucis. Izstādes noformējumu veido māksliniece Marianna Lapiņa. Darbi ir no privātām kolekcijām un galerijas “Jēkabs”. Priekšmeti ir no “Majoru grāmatu nama”, Dobeles novada muzeja, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja un Turaidas muzejrezervāta krājumiem.
Arņa Martinelli izstāde “My-thos/Mīti” stāsta par svarīgiem Eiropas kultūras mītiem. Mīts ir sens stāsts par varoņiem, dieviem un cilvēkiem. Mākslinieks rāda šos mītus kā 3 personu sarunu vai attiecību. Tēli ir mazliet dīvaini un ironiski. Katram tēlam ir savs stāsts. Šie stāsti satiekas svarīgā brīdī. Mākslinieks uzskata, ka šie stāsti veido cilvēka domāšanu un skatījumu uz pasauli.
Izstādes nosaukums spēlē ar līdzīgu skanējumu “mythos” un “me too”. Tas nozīmē, ka arī mēs paši varam būt daļa no mīta. Taču varoņu izvēle, stāsta turpinājums un beigas ir atkarīgas no katra cilvēka spējas saprast mīta būtību un izmantot to savā dzīvē. Mīti nav tikai seni stāsti. Tie dzīvo mūsu zemapziņā. Zemapziņa ir domas un sajūtas, kuras mēs nepamanām ikdienā, bet tās ietekmē mūsu rīcību. Mīti veido realitāti, kurā mēs paši piedalāmies.
Darbi izstādē nav klasiskas gleznas. Autors apzināti neievēro parastos gleznošanas noteikumus. Viņš izmanto lielas grafikas un plakātus, lai skaidrāk parādītu idejas. Figūras ir kā skulptūras, kas it kā atdzīvojas. Skulptūra ir mākslas darbs, kas ir telpisks, piemēram, statuja. Attēlos ir gan grafikas, gan gleznošanas paņēmieni. Spēcīgas emocijas un asas detaļas palīdz izteikt ideju. Tēlu konfliktos galvenā ir humānisma vērtība. Humānisms nozīmē cieņu pret cilvēku un viņa dzīvi.
Arnis Martinelli (dzimis 1973) ir ieguvis mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņš piedalās izstādēs kopš 1995. gada un ir veidojis daudzas personālizstādes. Personālizstāde ir izstāde, kurā darbus rāda viens mākslinieks. Viena no tām ir “Mitoloģija. Rekonstrukcija” Talsu novada muzejā. Kopš 1998. gada Martinelli ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Viņš strādā arī grafiskajā dizainā un rada savu mūziku. Viņš ir ierakstījis un izdevis vairāk nekā 10 mūzikas albumus.
Evijas Freidenfeldes izstāde “Visuma diedzēšana” stāsta par atmiņu un mūsu attiecībām ar pasauli. Tā stāsta arī par pēdām, ko šīs attiecības atstāj. Parasti mēs domājam, ka atmiņa pieder tikai cilvēkam. Taču informācija glabājas arī vietās, augos, dzīvniekos, priekšmetos un vidē. Piemēram, sēkla glabā ziņu par augu, no kura tā nāk, un par to, par kādu augu tā var kļūt. Koka gadskārtas parāda, kādos apstākļos koks aug. Pilsētas mūri glabā dažādu laiku pēdas.
Savā mākslas darbā Evija Freidenfelde šo telpu sauc par atmiņu lauku. Atmiņu lauks nav nemainīga vieta. Tas rodas brīdī, kad satiekas cilvēks un vieta, dzīvais un nedzīvais, pagātne un tagadne. Atmiņu lauks mainās ar katru jaunu tikšanos. Piemēram, kad mēs atgriežamies bērnības vietā, mūsu atmiņas savienojas ar to, kā šī vieta izskatās tagad.
Mākslinieces darbos svarīga ir arī materiāla spēja mainīties. Ogle atstāj mīkstas, tumšas pēdas. Grafīts spīd un atstaro gaismu. Pigments ūdenī plūst un veido graudainu virsmu. Pigments ir krāsas daļa, kas dod toni. Daļu procesu māksliniece vada pati. Daļu viņa ļauj noteikt materiāliem. Tāpēc darba virsma nav tikai attēls. Tā glabā arī paša darba tapšanas pēdas. Piemēram, var redzēt, kur krāsa ir tekusi vai kur roka ir spiedusi stiprāk.
Nosaukumā minētā diedzēšana ir gan īsts process, gan salīdzinājums. Diedzēšana ir brīdis, kad sēkla sāk augt. Tāpat kā sēkla, arī cilvēka rīcība un izvēles glabā nākotnes iespēju. Mēs varam “sēt” bailes un iznīcību. Piemēram, ar dusmām un vardarbību. Bet mēs varam “sēt” arī rūpes, zināšanas un sadarbību. Piemēram, palīdzot citiem, mācoties un strādājot kopā.
Izstādes “Visuma diedzēšana” un “My-thos/Mīti” var apskatīt līdz 2027. gada 10. janvārim. Izstādi “Hilda Vīka. Nosargātā. Citādais” var apskatīt līdz 2027. gada 21. februārim.
Jūrmalas muzejs ir atvērts no trešdienas līdz svētdienai plkst. 10.00–18.00. Ieeja muzejā ir bez maksas.