Šoreiz mākslas biennāle “Marīna” pievēršas personīgajai mitoloģiskajai pieredzei saistībā ar jūru un to atspoguļojumam mākslas darbos.
Katrs, kurš kaut reizi bērnībā bijis pie jūras, ir saskāries ar kādu maģisku stāstu vai mītisku piedzīvojumu, kuram, šķietami, nav loģiska izskaidrojuma. Iespējams, bērnības atmiņās mīt stāsts vai spēle, kas saistīta ar jūras neizzināmo dabu, prieku, bailēm, burvību.
Aicinu māksliniekus ļauties visdziļākajām atmiņām vai dzīves laikā piedzīvotajam, vai sajūtām, ko rada neizskaidrojamais. Aicinu atcerēties bērnības spēles un nodarbes, kurās izpaužas kaut kas no noslēpumainā mūžības rita vai pieaugušo “slepeno zināšanu” ceremonijas, kas pildītas, lai izzinātu dabas un cilvēka dziņu līkločus.
Dzīve nav iekļaujama struktūrās vai sistēmā, tā ir daudz dziļāka, neizzināmāka, reizēm neizprotama, un tieši tāpēc burvīga.
Piemēram var kalpot leģendas par ūdeni, par to, kas slēpjas zem spoguļgludās vai bangojošās virsmas, vai radībām, kas dzīvo aizjūrā, un kas pastāvējušas kopš cilvēki iemācījušies stāstīt stāstus.
Jūras radības visos laikos ir interesējušas vēsturniekus un māksliniekus. Ieskatam var minēt romiešu rakstnieku Plīniju Vecāko ( 23. – 70. gads), kura aprakstītās būtnes Blemmyes (vīrieši bez galvas) un Cynocephalus (cilvēki ar suņu galvām), rada atspoguļojumu viduslaiku bestiārijos. Arī Kristofers Kolumbs netālu no Haiti esot redzējis trīs nāras, kuras, gan “neesot “tik skaistas, kā attēlos”. Zinātnieki šodien domā, ka Kolumbs redzējis jūras lauvas.
Grieķu mitoloģijā ir daudz būtņu, kas iemieso jūras nezvērus un daiļas sirēnas. Uzskata, ka šie stāsti izdomāti, lai brīdinātu ceļotājus par briesmām, kas viņus sagaida vētrās un akmeņaino krastu tuvumā.
Vecajā Derībā minēts jūras briesmonis Leviatāns. Sākumā tas bijis aprakstīts kā rāpulis vai jūras čūska, gadsimtu gaitā ieguvis dažādas izpausmes formas, gan kā jūras dēmons ar vairākām galvām, gan kā jūras pūķis.
Šodien katrs bērns zina pasaku par Mazo Nāriņu, kas ir laipna un izpalīdzīga. Tas ir popkultūras tēls, un tajā, kā pienākas mūsdienu sabiedrībai, viss beidzas laimīgi. Otrajā kategorijā iedalāmi stāsti un leģendas, kas iemieso cilvēku bailes no nezināmā, no nesaprotamā, no lielā tukšuma. Te ir nāras un sirēnas, kas ar saviem dzidrajiem smiekliem un daiļajām dziesmām ievilina jūrasbraucējus nāvē. Stāsti, mīti, notikumi, kas radušies, lai izskaidrotu neizzināmo un pasargātu cilvēkus, ir brīnisķīga mākslas un kultūras daļa. Mēs aicinām māksliniekus atsaukties ar tēmai atbilstošiem, esošiem vai no jauna radītiem darbiem. (P.S. Nāras tēls ir minēts tikai metaforiskam salīdzinājumam. Lūdzam to nepavairot.)
Otra, ar biennāli saistītā izstāde notiks ārtelpā, Jūrmalas Brīvdabas muzejā. Cilvēkus visos laikos vilinājusi neredzamā zemūdens pasaule un viens no simboliem, kas saistīts ar ūdens virsmu, ir spogulis. Cilvēki uzskatīja, ka spogulis kā brīnums (angļu vārds mirror ir cēlies no latīņu mirare) nodrošina saikni ar neredzamo pasauli. Tam piedēvēja burvju varu, spēju atvairīt ļaunumu, mākslinieki to izmantoja savos darbos, lai vēstītu par slepenām zināšanām.
Spogulim ir vēl kāda brīnumaina īpašība. Katrai lauskai joprojām ir tāda pati atstarojošā kvalitāte kā visam spogulim. “Tātad visi spoguļi, veseli vai sasisti, ir savienoti, tāpat kā visiem cilvēkiem ir viena un tā pati DNS,”saka mākslinieks Mikelandželo Pistoleto.
Nosaukumā izmantots fragments no Aspazijas dzejoļa “Smilšu graudiņi” no krājuma “Trejkrāsaina saule” ( 1926.)
Kuratore Inga Bunkše