Jūrmalas apkaimes – Ķemeri, Jaunķemeri, Kūdra
Kategorija: Jūrmalai 60
Autors: Inta Baumane, Jūrmalas pilsētas muzejs

Atšķirībā no citiem Jūrmalas rajoniem, kuru izveidošanās saistīta ar senajiem satiksmes ceļiem Lielupes un jūras tuvumā, Ķemeri kļuva par apdzīvotu vietu, pateicoties ārstnieciskajiem sēravotiem.

Attēlā: Pastkarte. 20. gs. 30. gadi.

 

Atšķirībā no citiem Jūrmalas rajoniem, kuru izveidošanās saistīta ar senajiem satiksmes ceļiem Lielupes un jūras tuvumā, Ķemeri kļuva par apdzīvotu vietu, pateicoties ārstnieciskajiem sēravotiem.

 

Sākotnēji tie saukti par Slokas avotiem, jo tā bija tuvākā apdzīvotā vieta. Kaut arī avotu dziednieciskās īpašības vietējiem iedzīvotājiem bijušas zināmas jau vairākus gadsimtus, biezie meži, staignie purvi un satiksmes trūkums padarīja šo apvidu grūti pieejamu. Vēl 19. gs. sākumā pie avotiem varēja nokļūt, tikai ejot kājām no Kūdras pa meža taku vai arī braucot ar laivu pa ūdens ceļu Slocene–Slokas ezers–Vēršupīte.

 

Apkaime iegūst Ķemeru vārdu

Kad 1783. gadā Sloku un jūrmalas pussalu pievienoja Krievijas Vidzemes guberņai, starp Kurzemes hercogisti un Krieviju tika iezīmēta jauna robeža. Tā šķērsoja mūsdienu Ķemeru teritoriju, sadalot to Vidzemes un Kurzemes daļā. Apkārtējās mežniecības – Slokas, Tukuma un Klīves – nomitināja savus mežsargus pie robežas, Vēršupītes tuvumā. Vidzemes pusē atradās Slokas mežsarga Anša Ķemera māja, kas bija vistuvāk senajam Svētavotam. Ķemeru vietvārda izcelsme tiek saistīta gan ar mežsarga uzvārdu, gan ar Slokas apkaimes māju nosaukumu, kas dokumentos minēts jau 1561. gadā. Tikai 19. gs. līdz ar kūrorta veidošanos un attīstību sēravotu apkārtne ieguva Ķemeru vārdu.

 

Ārstēšanā sāk izmantot sēravotus un dūņas

Mediķu aprindās interese par sēravotu izmantošanu slimību ārstēšanai pieauga pēc 1818. gadā veiktās ūdens ķīmiskās analīzes, bet pirmie slimnieki uz Ķemeriem nosūtīti jau 1796. gadā. Pieaugot pacientu skaitam, uzņēmīgi Slokas iedzīvotāji sāka celt Ķemeros ēkas slimnieku vajadzībām. 19. gs. 20. gados top pirmās sabiedriskās ēkas peldviesu vajadzībām un ierīko braucamo ceļu no Ķemeriem līdz Slokas–Tukuma lielceļam. Slimnieku vidū bija arī Baltijas ģenerālgubernators grāfs fon Pālens, kurš 30. gados ārstējās Ķemeros. Pēc viņa ierosinājuma Krievijas cara valdība iedalīja zemi un atvēlēja finanšu līdzekļus kūrorta izbūvei. Pirmo uzcēla pārvaldes ēku, bet jauno peldu iestādi atklāja 1838. gadā.

1836. gadā izdoti nomā pirmie apbūves gabali, bet 1839. gadā uzsākta Ķemeru parka izveide, kas saistīta ar Rīgas daiļdārznieku Kārli Heinrihu Vāgneru. Parka attīstība turpinājās arī turpmākajā simtgadē.

 

Attēlā: Peldviesu izklaidei un atpūtai jau kopš 1842.gada Ķemeros organizēti dažādi koncerti.

 

Pēc 1878. gadā veiktās Ķemeru dūņu analīzes populāras kļuva arī dūņu procedūras. Apmeklētāju skaits pieauga no 1393 slimniekiem 1890. gadā līdz 8300 – 1914. gadā. Tā kā kūrortos vienmēr pulcējušies dažādu tautību un konfesiju cilvēki, 19. gs. 90. gados Ķemeros uzcēla trīs baznīcu ēkas – pareizticīgo, luterāņu (pirmā mūra ēka kūrortā, 1897) un katoļu. Visas trīs celtnes ir aizsargājami kultūras pieminekļi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

 

Uz Ķemeriem – ar vilcienu un tramvaju!

Kūrorta viesu ērtībām 1911. gada vasarā ieviesa tiešu vilcienu satiksmi bez pārsēšanās no Ķemeriem līdz Maskavai, bet 1912. gadā, pēc divu gadu būvniecības, atklāja 6 km garo elektriskā tramvaja līniju no dzelzceļa stacijas līdz jūrmalai.

 

Attēlā Ķemeru tramvajs. 1912.–1914. gads.

 

Tā kā sākotnējais braucamais ceļš uz jūrmalu 1840. gadā bija izbūvēts līdz Bigauņciemam, tramvaja satiksme veicināja jauna vasarnīcu rajona – Jaunķemeru – attīstību. 1912. gadā kūrorta pārvalde iznomāja 150 jaunus gruntsgabalus jūras malā, un 1914. gadā bija uzcelts ap 20 vasarnīcu un jūras paviljons tramvaja galapunktā.

 

Ķemeriem piešķir pilsētas tiesības

Pirmā pasaules kara laikā Ķemeri atradās karadarbības joslā, tika nopostītas 495 ēkas no 619, tai skaitā dziedniecības iestādes un administrācijas ēkas, nodedzināta dzelzceļa stacija, aizvesti tramvaja vagoni un baznīcu zvani. Uzreiz pēc kara, 1920. gadā, Ķemeru sēravotu iestādi pārņēma Latvijas Iekšlietu ministrijas Veselības departaments. Lēmumi par pašvaldības tiesību piešķiršanu Ķemeriem pieņemti 1921. un 1922. gadā, bet 1924. gadā apstiprinātas Ķemeru miesta robežas. 1928. gadā sakarā ar miestu likvidēšanu un Latvijas valsts 10 gadu jubileju 16 miestiem, tai skaitā Ķemeriem, piešķīra pilsētas tiesības. Pirmais pilsētas galva bija Jēkabs Bradzenieks.

 

Attīstību kavē karš

Ķemeru attīstību pēc kara apgrūtināja ne tikai kara postījumi, bet bieži vien arī nesaskaņas starp pašvaldības domi un valsts pārziņā esošo Ķemeru sēravotu direkciju. Tā pārmeta pašvaldībai, ka iedzīvotāji nesakārto kara izpostītos īpašumus un atbaida kūrorta viesus. Izskanēja pat viedoklis, ka pašvaldība jālikvidē. Arī Jaunķemeri 1928. gadā vēl bija panīkuši, un vienīgais pastāvīgais iedzīvotājs tur bija zvejnieks Nollendorfs ar trim mājām. Vasarnīcu būvi kavēja joprojām sliktā satiksme. Situācija mainījās, kad 1931. gadā izbūvēja šoseju starp Ķemeriem un Jaunķemeriem.

Viens no nozīmīgākajiem pašvaldības darbiem bija Ķemeru pamatskolas būvniecība, kuru pabeidza 1934. gadā. 

 

Attēlā:  Ķemeru pamatskolas ēka ir kultūras piemineklis, tās fasādi rotā tēlnieces Austras Akmentiņas dekoratīvie ciļņi.

 

Neskatoties uz grūtībām, Ķemeri atdzima un attīstījās. Starpkaru periodā Ķemeros uzcelti vairāki ievērojami objekti ar kultūrvēsturisku vērtību, kas saglabājušies līdz mūsdienām: dzelzceļa stacija (1922), paviljons rotonda uz “Mīlestības saliņas” (1928), ūdenstornis (1929), restorāna “Jautrais ods” ēka (1933) un Ķemeru viesnīcas ēka (1936).

 

“Viena mūžīga viesnīca”

Viens no galvenajiem iemesliem viesnīcas celtniecībai bija īsā kūrorta sezona, kura ilga tikai trīs vasaras mēnešus: “Visi Ķemeri ir viena mūžīga viesnīca, kur viesi ik četras nedēļas nāk un iet. Ar to arī izskaidrojams lielais pansiju skaits, kādu gan nekur citur jūrmalā neatradīs.” (Jūrmala, 1928)

 

Attēlā: Ķemeru viesnīcas ēka ir viena no lielākajām Latvijas brīvvalsts būvēm,

izcils arhitekta Eižena Laubes darbs un viens no spilgtākajiem neoklasicisma paraugiem Latvijā,

tautā saukts arī par “balto pili” un “balto kuģi”.

 

Par kūrorta popularitāti liecina viesu pieaugums no 4328 viesiem 1928. gadā līdz 8645 – 1937. gadā, bet dzīvojamo ēku un vasarnīcu skaits desmit gadu laikā pieauga no 386 līdz 684.

 

No restorāna līdz bērnu sanatorijai

Padomju okupācija un Otrais pasaules karš pārtrauca Ķemeru attīstību. Tā kā tieša karadarbība Ķemeros nenotika, kara postījumi nebija tik lieli kā pēc Pirmā pasaules kara. Kara laikā Ķemeru viesnīca tika izmantota karavīru ārstēšanai, bet pēckara periodā to pārveidoja par sanatoriju ar 300 vietām. Jau 1948. gadā tika nolemts Ķemeru dziedniecības iestādei piešķirt Vissavienības nozīmi, ceļot jaunas sanatorijas. 1951. gadā bijušā restorāna “Jautrais ods” ēkā ierīkoja specializētu bērnu sanatoriju “Meža māja”.

 

Ķemerus pievieno Jūrmalai

1959. gadā Ķemerus apvienoja ar Sloku un Rīgas Jūrmalas rajonu, izveidojot Jūrmalas pilsētu. 1971. gadā Ķemeri kļuva par vienīgo Vissavienības nozīmes kūrortu Baltijā. Mūsdienās savu darbību turpina 1967. gadā Jaunķemeru priežu mežā uzceltā sanatorija “Jaunķemeri” un Jaunķemeru jūras piekrastē 1973. gadā uzceltā sanatorija “Dzintarkrasts” (“Jantarnij bereg”).

Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas strauji samazinājās atpūtnieku skaits no Padomju Savienības. Ārstniecības iestāžu slēgšana un objektu privatizācija 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā būtiski mainīja Ķemerus. Tomēr dabas resursi – sēravoti, ārstnieciskās dūņas, mežs un jūras tuvums, kas rada unikālu jūras meža un sērūdens gaisa kombinējumu, kāds nav sastopams nekur citur pasaulē, – ir garantija Ķemeru jaunam uzplaukumam. Veiksmīgi darbojas 1997. gadā dibinātais Ķemeru Nacionālais parks, kura rietumu daļa atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijā, bet administratīvais centrs un pārvaldes ēka – Ķemeros bijušā restorāna un sanatorijas “Meža māja” ēkā.

 

Attēlā: Ķemeru nacionālā parka "Meža māja".

 

Arī Jūrmalas pašvaldība ir sākusi realizēt vairākus nozīmīgus projektus, kas sekmēs Ķemeru attīstību.

 

Ievērojamas personības

Ķemeri var lepoties ar gandrīz 200 gadu garu vēsturi, kas saistīta ar ievērojamiem mediķiem, arhitektiem, māksliniekiem, mūziķiem, dārzniekiem, literātiem un citu profesiju pārstāvjiem. Viņu vārdi ir atrodami gan uz 1861. gadā Ķemeru parkā atklātā pieminekļa kūrorta dibinātājiem un ārstiem, gan Ķemeru parka aleju un ielu nosaukumos, kas nodēvētas ārsta Aleksandra Lozinska, gleznotāja Miervalda Ķemera, ārsta Jāņa Lībieša, kurortologa Kristapa Rudzīša, gleznotāja Jana Rozentāla un Vilhelma Purvīša vārdā.

 

Mazdārziņu rajons – Kūdra

Kūdras ieguve Ķemeru apkārtnes purvos aizsākās 19.–20. gs. mijā. Līdz ar to veidojās arī vairākas apdzīvotas vietas. 20. gs. vidū agrāko Mežbeltu apkārtnē dienvidos no Slokas purva izveidojās Kūdras ciemats. Daļa ciemata vēlāk tika pievienota Jūrmalas pilsētai (Jūrmalas Kūdra), bet otra daļa palika Salas pagasta pusē (Smārdes Kūdra). Ciemata izveidošanās bija saistīta ar intensīvu kūdras ieguvi Slokas purvā. Kurināmā kūdra tika vesta uz Slokas papīrfabriku pa speciāli izbūvētu sliežu pievadceļu. Kūdras fabrikas strādnieku vajadzībām 1951. gadā uzbūvēja pieturvietu “Kūdra”, tagadējā dzelzceļa stacija uzcelta 1995. gadā. Mūsdienās Kūdra kļuvusi par nomaļu dzīvojamo un mazdārziņu rajonu pie dzelzceļa stacijas.

IESAKĀM APMEKLĒT
jūnijs 2020
PILSĒTAS KARTE